Dievturības svētzīme — krustu krusts — kā maizes zīme ierasti noteiktā secībā uzvilkta klaipiem Lutriņos, Penkulē, Zantē, Nīgrandē un Litenē.

Vakaros uguns jāaprauš, jāapkrusta ar šādu krustu ✥ un jāsaka: Čuči, mana uguntiņa, bez kājiņu midzenī, lai atnāca ciema meitas pie manas uguntiņas! Rītos, uguni kurot, jākrusta to ar šādu krustu ✥ un jāsaka: Kuries, mana uguntiņa, ledus kalnu starpiņā! Div' akmeņus apkārt liku, divi ledus gabaliņus. Neaun kājiņas, necel spārniņus!

📖 Indra Čekstere. Mūsu maize (¹2004:18–19, 116–117); Fricis Brīvzemnieks. Матерiалы по этнографiи латышскаго племени (¹1881:184–185) 📷 Uģis Nastevičs (¹2017)

Vārds "ugunskrusts" pirmatnēji apzīmē krustu krustu, jo tieši tas ticis uzvilkts maizes klaipam un pelnos ierušinātām oglēm. Vēlāk ar jēdzienu sāk apzīmēt pērkonkrustu — zīmi, ko novēro, krustojoties zibens izlādēm. Mūsdienās iegājušos jēdzienus "Laimas krusts" un "Māras krusts" latvju rakstu zīmju — pērkonkrusta un krustu krusta — apzīmēšanai jaunā veidā ¹1961. un ¹1967. gadā ieviesis Ārpuslatvijas dievturu dižvadonis Brastiņu Arvīds. Ar kādiem nosaukumiem šīs zīmes pazīstat Jūs?

📷 Naresh Sharma. Swastika Lightning (¹2008)

Ievadot vēstījumu Latvijas Dievturu sadraudzes vietnē, tas pārtop latvju rakstos, ko var grozīt, apvērst un saglabāt par piemiņu.

👉 dievturi.lv